Atlicis mēnesis līdz Londonas olimpisko spēļu sākumam, kurā no Latvijas piedalīsies aptuveni 45 sportisti. Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidents Aldons Vrubļevskis intervijā aģentūrai LETA prognozē, ka vismaz sešiem mūsu sportistiem vajadzētu iekļūt labāko desmitniekā. Vrubļevskis gatavojas kandidēt uz trešo termiņu LOK prezidenta amatā un ar smaidu norāda, ka LOK, iespējams, jākļūst par kaut ko līdzīgu ”Delnai” sporta nozarē, lai neļautu neieinteresētas birokrātijas purvā iestigt visai sporta sabiedrībai vai konkrēta sporta veida vai sporta objekta nākotnei un attīstībai vitāli svarīgiem jautājumiem, kuru risinājums bieži nozaudējas kaut kur varas gaiteņos.

Kas Latvijas Olimpiskajai komitejai (LOK) vēl jāpaveic laikā līdz Londonas olimpiādes sākumam?

Principā LOK ir palikušas tikai pēdējās tehniskās nianses – jāsaliek punkti uz ”i” saistībā ar dalībnieku apģērbšanu, aizvešanu un izmitināšanu, savukārt viss pārējais ir sportistu un treneru rokās. Mēs cenšamies viņiem pēc iespējas maksimāli palīdzēt, bet arī pēc iespējas mazāk traucēt, jo gatavošanās plāns ir jāveido viņiem pašiem.

Ar ko šī olimpiāde atšķirsies no citām?

Notiks tuvu mājām! Pēdējās divas, kas notika Pekinā un Vankūverā, bija tālu un bija saistītas ar laika joslas maiņu, atšķirīgu klimatu un tamlīdzīgi. Savukārt šīs spēles būs tuvu mājām, un dažiem no sportistiem, kas plāno savus startus ļoti rūpīgi, būs iespēja palikt mājās, sagatavoties un ierasties Londonā dienu vai divas pirms sacensībām, lai būtu mierīgāk, nevis uzturētos saspringtajā atmosfērā, kas bieži vien valda olimpiskajā ciematā, jo tas dažiem var būt traucēklis, lai iespējami labi sagatavotos.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Vai tas nozīmē, ka būs arī vairāk līdzjutēju no Latvijas?

Diemžēl nē. Neesmu lietas kursā par to, cik līdzjutēju Lielbritānijā ir iegādājušies spēļu biļetes, bet biļešu realizācija Latvijā sola, ka būs 300 līdz 400 līdzjutēju. Ja, piemēram, uz spēlēm būtu tikusi Latvijas sieviešu basketbola komanda kā Pekinā, tad līdzjutēju būtu vairāk. Pirmkārt, tas ir ļoti dārgi - atklāšanas ceremonijas biļete maksā tieši 2012 mārciņas (1760,5 latus). Londona ļoti labi zina, ka pie viņiem tuvākos 30-50 gadus spēles nenotiks, tāpēc izmanto visas iespējas. Tajā pašā laikā olimpisko arēnu kapacitāte skatītāju uzņemšanas ziņā arī ir ierobežota, un es domāju, ka cenas ir noteiktas tādas, lai biļetes varētu nopirkt, bet arī neatliktu liels darbs spekulantiem. Turklāt šāda nodarbošanās Lielbritānijā ir kriminālnoziegums. Tomēr šogad ir ļoti laba sistēma - sportisti, kas piedalās Olimpiādē, var iegādāties divas biļetes saviem līdzjutējiem - ģimenes locekļiem, draugiem -, un daži sportisti jau ir pauduši vēlmi to izmantot.

Rudenī notiks jaunas LOK prezidenta vēlēšanas. Kas jums ir izdevies un kas nav izdevies astoņos amatā pavadītajos gados?

Pirmkārt, prezidenta ievēlēšana neko nemaina, jo LOK ir kā liels kuģis, kur, nomainot kapteini, kuģa virzība nemainās, - mērķis ir peldēt uz priekšu. Manuprāt, tas ir galvenais, kas ir izdevies, - noturēt kuģi uz šī kursa un attīstīties. Viss, kas tiek darīts, ir komandas darbs, un tā sastāv ne tikai no LOK vēlētām amatpersonām un darbiniekiem, bet arī no izpildkomitejas locekļiem, olimpisko federācijas locekļiem, jo LOK bez federācijām ir nekas, - tās dzen mūs uz priekšu. Sporta jomā kopumā pirmais, kas ir izdevies, - saglabāt sporta organizāciju vienotību. Neskatoties uz to, kādi ir bijušie subjektīvie vai objektīvie, ārējie vai iekšējie apstākļi, sporta organizācijas ir vienotas savā vēlmē attīstīties un iet uz priekšu. Ir arī izdevies normalizēt sabiedrisko sporta organizāciju attiecības ar valsts pārvaldes institūcijām. Tās ir gājušas tikai uz augšu, un tas notika tāpēc, ka sporta federācijas un LOK ir valsts nozīmīgākais partneris šajā lauciņā, – neviens būtisks lēmums sporta un sporta politikas jomā netiek pieņemts bez konsultēšanās ar LOK un Sporta federāciju padomi, kas ir ļoti pareizi. Šo atmosfēru ir izdevies saglabāt un attīstīt, mainoties dažādiem politiskajiem spēkiem, kas ir nākuši pie valdības stūres.

Ar ko īpaši lepojaties?

Sarunas vērta tēma ir Olimpisko centru izveide. Ja LOK nebūtu izlēmis – ja neviens cits to nedara, tad to darām mēs! –, jo valsts un pašvaldības politiski ar to nespēja tikt galā, ja tad tas nebūtu izdarīts un netiktu iegūti valsts galvojuma līdzekļi, tad pilsētās ar augstskolām nebūtu neviena moderna sporta centra. Un pie šiem finansiālajiem apstākļiem, kādi ir bijuši pēdējo trīs gadu laikā, tuvāko piecu līdz desmit gadu laikā arī nebūtu iespējams neko tādu no jauna uzbūvēt. Tādēļ es domāju, ka tā bija ļoti savlaicīga rīcība, un ne velti SOK prezidents, viesojoties Rīgā, mūs uzteica tieši par šo jautājumu - ne katrā valstī, pilsētās ar augstskolām ir modernas kompleksas sporta būves.

Uz priekšu ir gājusi arī Latvijas komplekso sacensību organizēšanas sistēma - gan Jaunatnes Olimpiādes ziemā un vasarā, gan Latvijas Olimpiādes, kas notiek olimpiskajā gadā, un šogad notiks jau trešo reizi ar 119 pašvaldību komandām, iekļaujot arī jaunos olimpiskos sporta veidus: golfu un regbiju. Daudz ir izdarīts arī sporta izglītības lauciņā, jo mēs visu laiku esam gājuši uz priekšu, lai attīstītu ne tikai augstu sasniegumu sportu, bet arī ietu, tā teikt, tautās. Tā pati Olimpiskās dienas tradīcija, kas notiek katru gadu. Piemēram, šogad notiks kolektīvā rīta rosme. Tāpat mēs atbalstām dažādus masu pasākumus, piemēram, Vienības velobraucienu un dažādus skrējienus. Protams, sporta bāzes un infrastruktūras uzlabošana, par kuru LOK gan sit, per un lamā, gan arī slavē.

Vai pats kandidēsiet uz vēl vienu termiņu?

Varu apstiprināt, ka es gatavojos kandidēt. Visu izšķirs balsotāji, kas ir olimpiskās sporta federācijas. Balsojuma rezultātus var ietekmēt vairāki apstākļi, tostarp Latvijas starts Londonā. Piemēram, Pekinā Latvijai bija zelta medaļa BMX, un vēlēšanās 2008.gadā neviena cita pretendenta nebija, lai gan pirms spēlēm tika gatavoti vairāki kandidāti, tomēr acīmredzot BMX zelta dēļ nevienam nebija īsti ko likt pretī. Nav izslēgts, ka šogad būs kāds jauns kandidāts. Bet tajā pašā laikā ir palicis pārāk maz laika - šim pretendentam jau būtu bijis jāparādās.

Kā jūs vērtējat premjera kļūšanu par Nacionālās sporta padomes vadītāju?

Premjers publiskajā telpā ir paudis savu gatavību iesaistīties un vadīt Nacionālo sporta padomi, kas pats par sevi ir vērtējams pozitīvi, jo vairākas reizes Nacionālās sporta padomes sasaukumos esam saskārušies ar to, ka sports ir pārresoru nozare, - vairākas jomas ir dažādu ministriju kompetencē, un premjers varētu būt koordinējošais faktors. Pirms tam, kad finanšu ministrs bija padomes vadītājs, viņš vairāk varēja iesaistīties un koordinēt finansiālās lietas. Savukārt līdzšinējam vadītājam - izglītības ministram - šādā ziņā nav viegli darboties. No šī viedokļa es atbalstu, ka premjers vada padomi. Tajā pat laikā premjera prioritāte īsti nav vadīt vienu nozari valstī.

Vai šeit strādā princips, kad skolas direktors audzina kādu klasi un tā uzreiz sajūtas ”svarīgāka”?

Diemžēl tā ir, jo šobrīd Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ir parādījusi savu nespēju tikt galā ar daudzām problēmām, iesākot daudzu jautājumu risināšanu, bet nepabeidzot nevienu. Krājas neskaidrības un nedrošība par tālāko attīstību. Sporta spēļu asociācija divu mēnešu laikā nevar panākt tikšanos ar ministru, bet viņi ātrāk tiek pie premjera - lobija, paziņu vai jebkādā citā ceļā. Pēc tam tad ar premjerministra rezolūciju viņi atkal nonāk pie konkrētās ministrijas. Sportisti ir neatlaidīgi - izmet pa durvīm, kāps pa logu.

Vai arī LOK ir mēģinājusi tādā viedā kaut ko iegūt no premjera?

Jā, LOK ir mēģinājusi vest sarunas, lai noskaidrotu jautājumus par darbības virzieniem. Šīs valdības laikā mēs esam vismaz divas reizes ar premjeru tiešā veidā runājuši par prioritātēm. Šobrīd mūs visvairāk uztrauc Siguldas kamaniņu trases liktenis, neskaidrības par Murjāņiem, kā arī Latvijas Olimpiskās vienības turpmākā attīstība. Jo projekts ir gatavs, bet jautājums tiek atlikts no gada uz gadu jau trešo gadu pēc kārtas... - ja vismaz pateiktu nē, tad būtu skaidrība. Visa pasaule attīstās, bet mēs stāvam uz vietas. Šādus jautājumus mēs ar premjeru esam pārrunājuši un saņēmuši morālu atbalstu, bet diemžēl tikai atbildīgā ministrija var virzīt nozares jautājumus izskatīšanai valdībā, un ministrijā visi šie jautājumi pazūd un apstājas. LOK ir jākļūst par sargsuni – būsim kā ”Delna” sportā.

Iepriekš nebija radies iespaids, ka premjeram sports ir īpaši tuva tēma.

Pirmkārt, viņš ir bijis olimpiskajās spēlēs Vankūverā un redzējis, ko tas nozīmē. Otrkārt, sportiskā nozare balstīsies uz tiem, kas tagad aug, un es domāju, ka premjers māk to novērtēt. Tas, ka viņš pats nav aktīvākais sportists, nenozīmē, ka viņš nesaprot nozares nozīmīgumu nācijas attīstībā. Ja ministram un ministrijas ierēdņiem nepietiek laika šim jautājumam, bet premjeram tam laiks atrodas, tad mēs varam par to vienīgi priecāties.

Bet Izglītības ministrija tik un tā paliek atbildīga par sportu.

Jā, bet es zinu, ka ir koalīcijas ietvaros notikušas sarunas par to, kur ierindot sporta nozari. Jo izglītības un zinātnes jomā valstiski ir daudz problēmu, sports ministrijā ir kā mazais brālis. Ir valstis, kurās sports ir Aizsardzības ministrijas vai Iekšlietu ministrijas pārziņā. Igaunijā, piemēram, Kultūras ministrijā ir četru cilvēku sastāvā vadīts sporta departaments, bet visu pārējo dara Igaunijas Olimpiskā komiteja, kura apvieno sevī visas citas organizācijas: federācijas, pašvaldību sporta organizācijas. Principā pilda Sporta ministrijas funkcijas.

Vai tā vajadzētu būt arī pie mums?

Mēs esam vairākas reizes gājuši ar šādu priekšlikumu, bet politiski iznāk, ka tai brīdī, kad jāveido koalīcija vai valdība un jāraksta valdības deklarācija, tad sports tiek aizmirsts. To atceras tikai tad, kad jāfotografējas ar sportistiem medaļu gaismā. Ar Ķīļa kungu nav problēmu. Komunicējot ar viņu, mēs sastopamies ar ļoti labu nozares problēmu uztveršanas un izpratnes spēju, bet grūtības ir ar izpildi, un tas mūs šobrīd visvairāk uztrauc. Proti, birokrātija. Plānojot budžetu 2013.gadam, izskatās, ka konsultēšanās ar ministriju iet mazumā. Informācijas trūkums rada nedrošību un bažas par turpmāko attīstību. Šogad budžets sporta nozarei bija tāds pats kā pagājušajā gadā, bet nesen dzirdēju, ka IZM plāno samazināt finansējumu par 500 000 latu. Nav pateikts un neviens mums nepajautā, uz kā rēķina tas tiks samazināts, kas cietīs un kādas būs sekas. Lineāri nogriezīs 500 000, un dariet, ko gribat.

Bet jebkurā gadījumā LOK teiktu, ka nekāds samazinājums nav pieļaujams.

Protams, jo tas ir likumpārkāpums. Sporta likumā ir ierakstīts: augstu sasniegumu sporta apakšprogrammas finansējums nedrīkst būt mazāks kā iepriekšējā finanšu gadā. Ja valdība, plānojot budžetu, pati pārkāpj likumu, tad ir ļoti maz virzienu un veidu, kā var kaut ko ietekmēt. Tad mums arī ir jāpārkāpj likums?

Sanāk, ka valdība likumu pārkāpj jau trīs gadus!

Mēs to, klusi ciešot, pieņemam, bet katrai lietai pienāk robeža. Nevar bezgalīgi samazināt sporta budžetu, citādi būs tā, kā ieteica Pasaules Banka - sporta budžetā ierakstīt nulli. Ja cilvēki vēlas sportot, lai viņi to apmaksā paši. Tādu attīstības virzienu izdevās noklusināt, bet matemātiski tas bija visizdevīgāk IZM, jo tad varētu nepazemināt skolotāju algas. Savukārt Aizsardzības ministrs [Imants] Lieģis tā arī izdarīja - likvidēja sporta klubu. Kur gan ir redzēti bruņotie spēki bez sporta? Notiek taču pat pasaules militāristu olimpiādes.

Kas ir galvenās jomas, ko nākas upurēt, kad jums samazina finansējumu?

Galvenokārt tie bija reģionālie olimpiskie centri, jo vienkārši nebija naudas, ko piešķirt. Bet lielākā daļa šo centru ir vietējo pašvaldību rūpes, un pašvaldības ar to kaut kādā mērā tiks galā. Tomēr lietās, kurās pašvaldības nepiedalās, piemēram, olimpiskajā vienībā - tur neko samazināt mēs nedrīkstam.

Vai ir radušies jauni finanšu avoti?

Sportā vienmēr ir bijis daudzkanālu finansējums, bet pamatfinansējuma avoti ir vieni un tie paši: valsts budžets, pašvaldību budžeti, ja tādi ir, sponsoru nauda, izmantojot sabiedriskā labuma organizācijas statusu, SOK finansējums un Rīgas un Valmieras Olimpisko centru saimnieciskā darbība. Vairāk finansēšanas avotu nav, līdz ar to katrs sporta veids cīnās par sevi, katrs meklējot savu atbalstu. Mēs esam vairākkārt mēģinājuši politiķus pierunāt, lai no akcīzes un azartspēļu nodokļiem noteiktu konkrētu procentu sportam, jo daudzās Eiropas valstīs tā ir. Latvijā kopš 2003.gada, kad tika likvidēti visi speciālie budžeti, izņemot sociālo, nauda tiek iegūta tikai no valsts budžeta. 2007. un 2008.gadā budžets bija vislielākais, var teikt, ka sports dzīvoja ļoti labi. Tad nebija tādu problēmu, lai iegūtu līdzekļus. Tad nebija tādas situācijas: "Atņem tiem, iedod man!" Tagad šāda situācija ir, un tas ir pats sliktākais, kas ir noticis pa šo laiku. Man šobrīd ir tāds kā baznīcas darbs - man ir jāmierina cilvēki, jāsamierina cilvēki, jāievieš kāds cerību stars.

SOK pārdod televīzijas translācijas tiesības visā pasaulē, un mēs saņemam daļu no tā caur SOK finansējumu?

Jā. SOK finansējums, ko viņi saņem, pārdodot šīs translācijas tiesības, sadalās trīs vienlīdzīgās daļās. Viena trešdaļa tiek piešķirta nacionālajām olimpiskajām komitejām, otra trešdaļa tiek starptautiskajām olimpiskajām sporta federācijām, lai tās var sagatavoties olimpiskajām spēlēm, un trešā daļa tiek olimpisko spēļu organizatoriem.

Uz katru olimpisko ciklu SOK ir arī īpaša starptautisko sponsoru ”Top programma”, kurā, parakstot līgumu, mēs dodam atļauju kompānijām reklamēties olimpisko spēļu sakarā mūsu teritorijā, savukārt mēs katru gadu saņemam zināmu finansiālu atbalstu gan administratīvā darba realizēšanai, gan nodrošinājumu mūsu komandai Olimpiskajā ciematā ar pilnīgi visu, kas nepieciešams. Pēc tam ”Top programmas” uzņēmumi var paši izvēlēties, vai atbalstīt arī atsevišķi sportu Latvijā.

Kas šobrīd notiek ar Murjāņu Sporta ģimnāziju?

Es Murjāņus redzu kā sistēmu - sporta internātu un izglītības sistēmu. Murjāņi kā sistēma ir ļoti vajadzīga, ne tikai tiem sporta veidiem, kas tiek attīstīti Sējas Murjāņos un Jūrmalas filiālē airēšanā, bet daudz vairākiem sporta veidiem. Tagad, kad ir izveidoti Olimpiskie centri, arī Ventspilī, Liepājā, Daugavpilī un Valmierā ir iespēja iekārtot sporta internātus. Viens no variantiem būtu padarīt Murjāņu sistēmu plašāku, veidojot filiāli katrā Olimpiskajā centrā. Tas šobrīd ir vienīgais legālais veids, kā valsts finansējums var nokļūt līdz sporta internātiem. Vēl ir iespēja iegūt pašvaldību finansējumu, bet ne visas pašvaldības to spēj. Vai ir jēga bez konkrēta attīstības plāna šobrīd ieguldīt septiņus miljonus Sējas īpašuma saglabāšanā, nezinot, kas tur turpmāk notiks, - es neesmu pārliecināts. Ja tur paliks tikai tie četri sporta veidi, kuri tur ir šobrīd, tad es esmu pret, jo, manuprāt, visi sporta veidi ir pelnījuši līdzvērtīgu atbalstu atkarībā no rezultātiem. Vai bez Murjāņu skolas un sistēmas attīstības koncepcijas vajag tērēt miljonus, - tā jau ir valsts izšķiršanās. Saglabāšanas darbi ir atbalstāmi, bet uzreiz ieguldīt septiņus miljonus projektēšanā, nezinot, kas tur turpmāk notiks, tas nebūtu prāta darbs.

Šobrīd gan ir skaidrs, ka šādas naudas nemaz nav.

Jā, tagad var pieņemt jebkādus lēmumus, bet vai 2015.gadā tie septiņi miljoni būs? Ja man prasītu, kā 2015.gadā izlietot septiņus miljonus, tad es tos ieguldītu sistēmas attīstībā, lai pēc iespējas vairāk sporta veidu šādu valsts atbalstītu sistēmu varētu lietot. Šobrīd vēl no padomju laikiem ir iegājušies tradicionālie četri pieci sporta veidi. Pirmkārt, nenotiek vairs tāda atlase kā laikā, kad sportiskais rezultāts noteica tiesības mācīties vai nemācīties Murjāņos, otrkārt, sportošanas iespējas reģionos ir paplašinājušās, agrāk nebija citas vietas, kur jauniešiem palikt. Līdzekļi, kas Murjāņos tiek tērēti uz vienu audzēkni, ir ārprātīgi. Tie ir simtām reižu lielāki, nekā pēc principa ”nauda seko bērnam” parastajā izglītības sistēmā.

Kas to nosaka?

Īpašuma uzturēšana, nelietderīga siltuma patērēšana, jo viss ir vecs, nesiltināts, bojāts.

Murjāņi kā sistēma tiešām ir vajadzīga, sporta internāti - tā nav tikai Latvijas pieredze, tā nav Padomju Savienības pieredze, to apliecina gan Vācija, gan citas valstis, kas organizē tādus sporta centrus un dod iespēju jauniešiem, kas ir uzrādījuši labus rezultātus, gan sportot, gan mācīties vienlaicīgi, jo izglītības lomu nevar noliegt.

Tad ideālais variants būtu ”Murjāņi” ar pārstāvniecībām visā Latvijā? Gluži kā Dakaras rallijs Latīņamerikā?

Jā, jo ceļš jau ir iestaigāts. Murjāņu filiāle jau ir Jūrmalā, un tā veiksmīgi darbojas.

Vai tas beigu beigās sanāktu lētāk un arī aptvertu vairāk sporta veidu?

Man savulaik bija priekšlikums, ko es izteicu vairākiem ministriem pēc kārtas, - veidot valsts atbalstītas Murjāņu sporta internātu filiāles pa visu Latviju, savukārt uz Murjāņu bāzes kopā ar Sporta akadēmiju izveidot koledžas un akadēmijas sporta speciālistu izglītošanā, jo tā arī ir milzīga problēma, kurai mēs šobrīd tuvojamies, - sporta speciālisti Latvijā. Treneru korpuss gan Murjāņos, gan federācijās noveco, jauni treneri nenāk vietā. Šādas sporta koledžas radītu iespēju vēl pāris gadus pēc vidusskolas beigšanas noturēt sportistu savā sporta veidā. Tas prasītu tikai valstisku, politisku saņemšanos un nelielu drosmi. Jo, ja Murjāņi ir uz sabrukšanas robežas, tad kaut kas ir jādara. Ir pagājuši seši gadi, kopš solītās Murjāņu koncepcijas sagatavošanas, bet tās vēl arvien nav.

Kāda bija Olimpisko centru attīstības plānošana līdz krīzei?

Viena pilsēta, kurā ir augstskola – Rēzekne -, ir palikusi bez Olimpiskā centra. Tomēr Rēzeknes pilsētai pašai ir plāns, kā attīstīt Olimpisko centru, kā arī Rēzeknes pilsētā, pateicoties Bruņoto spēku atbalstam, tika uzcelts sporta komplekss ar baseinu un stadionu, kas ir pieejams arī vietējiem iedzīvotājiem. Pēc būtības tur ir sporta komplekss, tikai tas ir zem Bruņoto spēku markas. Tad, kad beidzās projekts saistībā ar tām pilsētām, kurās ir augstskolas - pēdējais bija Zemgales Olimpiskais centrs Jelgavā -, tad nākamais lēmums bija par valsts galvojuma piešķiršanu, jau vēršoties pie valsts, nevis pašvaldību sporta organizāciju pusi. Pirmie divi projekti paredzēja izveidot Olimpisko centru uz Lielupes tenisa centra bāzes, kas pieder valstij, un Latvijas Olimpiskās vienības zinātniski metodiskās bāzes attīstību Mežaparkā, kas arī pieder valstij. 2008.gadā tika piešķirti galvojumi, noslēgti līgumi, izsludināti konkursi, bet 2009.gada maijā viens no pirmajiem Dombrovska valdības lēmumiem bija apturēt šos projektus un neļaut tālāk attīstīt, izņemot projektēšanas darbus līdz turpmāku, konkrētu lēmumu pieņemšanai...

Pēdējā laikā nekāda pozitīva attīstība nav notikusi?

Šā gada sākumā IZM vajadzēja ziņot par kopējo stratēģiju, kā attīstīt sporta infrastruktūras objektus valstī, jo tās īpašumā ir palikuši ”Mežaparks”, ”Lielupe”, ”Daugavas” stadions un Siguldas kamaniņu trase - četri ļoti nopietni objekti. Bet šīs koncepcijas nav joprojām. Valdības nostāja paredz, ka bez koncepcijas pieņemšanas nekādi konkrēti lēmumi netiks pieņemti un finansējums netiks piešķirts. Es ļoti ceru, ka vismaz par Siguldas kamaniņu trasi tiks pieņemts lēmums, jo tur 2015.gadā notiks pasaules čempionāts, turklāt ir vienkārši akūta nepieciešamība to darīt. Sevišķi pēc tam, kad tika ieguldīts pusmiljons ledus estakādē, tātad vismaz kaut kāda attīstība notika. Līdz ar to šobrīd ir divas prioritātes: Sigulda un Mežaparks. Ja mēs neatjaunosim savu Latvijas Olimpiskās vienības sportistu testēšanas tehnoloģijas, tad mēs atkal pakāpsimies uz leju. Pēc tam atgūt pozīcijas pasaulē šajā pieaugošajā konkurencē ir arvien neiespējamāk.

Līdz krīzei LOK budžets bija apmēram divarpus reizes lielāks nekā šobrīd. Tagad puse no budžeta ir jāatdod Olimpisko centru izmaksu segšanai.

Olimpisko centru izmaksu segšana tikai teorētiski notiek no LOK budžeta. Tā ir valsts budžeta speciāli izdalīta nauda parādu atmaksai, tā nav LOK nauda. Ja šo parādu nebūtu, tad sporta budžetā nebūtu arī šīs naudas. Parādi netiek atdoti, atņemot sportam. Apmaksas mehānismu ir ļoti grūti saprast, jo valsts naudu tiešā veidā iedot nevarēja. Tagad tiek meklēti dažādi ceļi, lai valsts varētu tiešā veidā finansēt šos projektus, piemēram, Siguldas kamaniņu trases attīstībai piešķirt konkrētu summu, bet tam ir vajadzīgs maks ar naudu, kura valstij nav, bet komercbankai ir. Līdz ar to valsts pieņēma galvojuma lēmumu.

Bet ja tādas lietas notiek caur LOK, tad šajā ziņā tā jau pilda kaut ko līdzīgu Sporta ministrijas funkcijām.

Tieši tā, jo LOK tiek padarīts par ķīlnieku šai situācijā. Šo projektu realizēšanā valsts nevar iztikt bez LOK, bet LOK nevar iztikt bez valsts. Tas ir labi un slikti vienlaikus. No vienas puses, mēs esam atkarīgi no valsts finansējuma, no otras puses, valsts ir atkarīga no LOK - vai LOK neatteiksies no konkrētas programmas realizēšanas. Rezultātā gan rodas pārmetumi par to, kā viena sabiedriskā organizācija ar valsts palīdzību ir iedzīvojusies mantā, jo LOK bilances cipars ir vairāk nekā 40 miljoni latu. Tā gan patiesībā ir valstij ieķīlāta manta. Ja valsts to visu varētu izpirkt, mēs to tikai atbalstītu. Bet, ja valsts visu izpirktu, tad būtu risks, ka var notikt tāpat kā ar Daugavas stadionu. Acīmredzot valsts nav tas labākais apsaimniekotājs...

Vai varat salīdzināt Latvijas sporta zāļu situāciju ar citām valstīm?

Es domāju, ka tā ir līdzīga. Lietuva uzcēla sporta centrus, kuros notika Eiropas čempionāts basketbolā par Eiropas naudu, savukārt Latvija Eiropas naudu politiski nolēma ieguldīt ceļos. Līdz ar to sporta objektiem tā nauda netika. Eiropas nauda sportam mums nebūs pieejama līdz pat 2014.gadam, un arī pēc tam tā būs pieejama tikai starptautiskiem pasākumiem. Tāpēc katrai valstij bija jāmeklē savs ceļš, kā iegūt naudu. Latvijas gadījumā tie bija jau minētie valsts galvojumi - netērēt daudz naudas konkrētā laikā, bet paredzēt ilgtermiņa saistības. LOK paņēma kredītu, bet pašvaldība deva garantiju, ka nodrošinās centra uzturēšanu, neskatoties uz to, vai tas strādās ar peļņu vai zaudējumiem.

Vai ir kāds Olimpiskais sporta centrs, kas tika uzbūvēts nekvalitatīvi? Piemēram, Kuldīgas vieglatlētikas manēža, kas gan nav saistīta ar LOK, tika uzcelta ar pārāk īsu skrejceļu, līdz ar to tur nevar notikt starptautiskas sacensības.

Tur var notikt starptautiskas sacensības, ieskaitot Baltijas kausu pieaugušajiem un Eiropas kausu jauniešiem. Svarīgākas un lielākas sacensības gan Kuldīga sarīkot nespētu. Tāpat bija pārmetumi par Zemgales Olimpisko centru, kur stadionā bija ierīkoti tikai seši, nevis astoņi celiņi. Lai sarīkotu Eiropas Jaunatnes olimpiādi, pietiek ar stadionu ar sešiem celiņiem. Tās nav nopietnas problēmas. Olimpiete Ieva Zunde par Kuldīgas manēžu bija sajūsmā, un viņa uz turieni brauca trenēties pirms Pekinas.

Tātad kopumā visi Olimpiskie centri tika uzcelti kvalitatīvi?

To rādīs laiks. Aktīvi lietojot centrus, parādās dažādas problēmas. Uz NATO samitu tika ierīkotas tās telpas, kur tagad ir izbūvēts peldbaseins Rīgas Olimpiskajā sporta centrā, bet tur jau vairākus gadus sūcas ūdens. Lai šo problēmu novērstu, tika veikta nopietna ekspertīze, un vasarā divus mēnešus tas tiks remontēts. Tīri tehniskas problēmas parādās, bez tām nevar iztikt. Manuprāt, viskvalitatīvākais Olimpiskais centrs ir Liepājā. Gan praktiskuma, gan kompaktuma, gan celtniecības kvalitātes ziņā Liepāja ir ļoti simpātiska vieta. Tieši tāpēc tur tagad ir iespēja sarīkot Latvijas olimpiādi.

Tribīnes nebūtu vajadzīgas lielākas?

Pavērojiet, kas notiek zālēs Latvijas basketbola komandu spēļu laikā. Vienīgais, kas aizpilda ”Arēnu”, ir hokejs un arī tikai reizēm. Tāpēc es domāju, ka ar pašreizējām tribīnēm pilnīgi pietiek.

Kā vērtējat pretrunīgo jautājumu par sporta ieskaitēm skolās?

Tās ieskaites bija smieklīgas, jo tur prasa tādas lietas, kas cilvēkam nav jāzina. Tagad daudz tiek runāts par priekšmeta nosaukuma nomaiņu, saucot to par fiziskās attīstības un veselības mācību. Jo pamatmērķis ir veselības stiprināšanas un veselīga dzīvesveida idejas attīstīšana, iemācīšana kustēties, koordinēti iet, skriet, vingrot. IZM pēdējā laikā esmu daudz dzirdējis un arī atbalstījis ieceri mainīt šī priekšmeta nosaukuma maiņu. Jo cilvēkus, kuri aktīvi nenodarbojas ar sportu, atbaida šis nosaukums - sports, tās ir pūles un sacensības. Ja to sauktu normāli, tad arī vecāki necenstos savus bērnus no šīm stundām atbrīvot vai izraut dažādu iemeslu dēļ, bet vēlētos, lai bērns stiprina savu veselību. Tāpat vienmēr ir jautājums par sporta stundu skaitu, tomēr tas nav īsti LOK jautājums, mēs varam tikai paust atbalstu vai iebilst pret ministrijas rīcību, - tā ir tīri valsts pārvaldības un pašvaldības iestāžu kompetence. Izrādās, skolas direktoriem ir tiesības pieņemt lēmumu par trešās sporta stundas ieviešanu, bet ļoti reti kuri to dara.

Vai tas nav atkarīgs no skolas iespējām, piemēram, sporta zāles?

Ne jau zāles esamība vai neesamība to nosaka, bet gan attieksme un spēja aizraut ar savu rīcību. Ja skolotājam ir pareizā pieeja un attieksme, tad viņš var atrast risinājumu jebkurā situācijā. Bieži vien, kad ministrijā sanāk darba grupas, kas spriež par šo jautājumu, izskan gudri un labi padomi, bet tie līdz lēmumu pieņemšanas laikam pazūd, līdz ar to pazūd arī pozitīvais virziens.

Atgriežoties pie Londonas Olimpiādes, - kā mūsu delegāciju iespaido fakts, kad tajā ir vai nav kāda sporta spēļu komanda?

Protams, komandas piedalīšanās olimpiskajās spēlēs jau ir atsevišķs notikums, jo atlases turnīri, kas notiek divu gadu garumā, un atlases kārtība ir ļoti sarežģīts un smags process. Tas liecina, ka konkrētajā sporta veidā valsts ir visaugstākajā līmenī, kā tas bija mums ar sieviešu basketbola izlasi Pekinas Olimpiādē. Protams, ir slikti, ja tur galīgi neveicas. Skaitliskā ziņā lielas atšķirības nav, vienīgi - jo lielāka komanda, jo valstij ir lielākas tiesības pieteikt lielāku administratīvo personālu, vairāk treneru, lielākas telpas komandas nodrošināšanai, un es domāju, ka ir arī lielāka uzmanība no preses puses. Ja ir tikai individuālie veidi, tad ir sarežģītāk no lielās daudzveidības viedokļa. Viens cīkstonis, viens džudists, viens svarcēlājs - katrs vienā sporta veidā. Tas ir diezgan sarežģīti, jo katram sporta veidam ir sava specifika. Organizatoriski, no mūsu viedokļa, aizbraukšanas un apģērbšanas izmaksas atšķirtos atkarībā no dalībnieku skaita, komandu lieluma.

Ineta Radeviča Pekinā atsauca savu startu vienu dienu pirms spēlēm. Vai viņas iekļaušana sastāvā bija apzināti veikta, lai Latvijai būtu 50 cilvēku sastāvs un tiktu iegūtas priekšrocības?

Tas nebija speciāli. Tas notika tāpēc, ka viņa nebija pateikusi savu galavārdu. Viņa gaidīja mediķu atzinumu, un nebija izslēgta iespēja, ka viņa varētu piedalīties. Bet mēs tik un tā nepārsniedzām 50 dalībnieku sastāvu, - mēs bijām 48. Savukārt 50 cilvēku sastāvs nedod priekšrocības, tas ir tāds papildu bonuss un atvieglojumi organizatoriskam darbam. Ja ir vairāk par 50 sportistiem, tad var oficiāli pieteikt vienu delegācijas vadītāja vietnieku, kā arī katrs Olimpiskās komitejas prezidents un ģenerālsekretārs ir apgādāti ar savu palīgu un automašīnu, savukārt, ja ir mazāk par 50 cilvēkiem, tad ir viena mašīna uz diviem. Vienīgā atšķirība ir ērtības ziņā.

Kāda ir atšķirība starp vasaras un ziemas Olimpiādēm?

Tā ir milzīga. Ja ziemas olimpiskajās spēlēs ir 3500 dalībnieku, tad vasaras spēļu noteiktais maksimums ir 10 500 dalībnieku. Turklāt ziemas spēlēs ir septiņu sporta veidu federācijas, bet vasaras spēlēs tās ir 27. Jāņem vērā sporta veidu skaits, sporta bāzu skaits, dalībnieku skaits, valstu pārstāvniecība; ja ziemas olimpiskajās spēlēs piedalās apmēram 80 nacionālās komitejas, tad vasaras spēlēs tās ir 204. Žurnālistu skaits, manuprāt, ir piecreiz lielāks vasarā nekā ziemā. Tāpēc ir tā, ka ziemas spēles var noorganizēt visai mazas pilsētas vai pat valstis, jo vienlaicīgi jāuzņem tikai 3500 sportistu.

Nereti tiek runāts par atsevišķu sporta veidu pārcelšanu no vasaras uz ziemu vai jaunu sporta vedu ieviešanu ziemas spēlēs. Vai ir kāds sporta veids, par kuru cīnās Latvija? Piemēram, florbols?

Florbols ir komandu sporta spēļu veids, tad jādomā, kuru no esošajiem izmest ārā. Pārnesums uz ziemu nav iespējams, jo ir spēkā konkrēts noteikums, - vai nu ar dzelzi pa ledu vai ar koku pret sniegu. Slidošana, bobslejs, kamanas - pa ledu, pārējais ir koks pa sniegu. Šie noteikumi ir izslēdzoši. Vispār šādas runas par florbola, šaha vai dambretes ieviešanu ziemas sporta veidos rodas tāpēc, ka šiem sporta veidiem ir vienalga, kurā laikā tos spēlēt, jo tas tiek darīts slēgtā telpā. Šiem sporta veidiem tā ir pašuzlādēšanās - runāt par iespēju, ka tā varētu būt. Tāpat es jau minēju organizatoru problēmas ar dalībnieku skaitu, - līdz 1992. gada spēlēm Barselonā teju nekāda limita nebija, nepastāvēja arī atlases kritēriji, kas gribēja, tas brauca. Tad, kad tika pārsniegti desmit tūkstoši, saprata, ka vairs nav iespējams to visu kontrolēt. Daudzi sporta veidi cīnās, lai tiktu olimpisko sporta spēļu programmā, jo tas sporta veidam ir milzīgs dzinulis attīstībai uz priekšu ne tikai pasaulē, bet arī konkrētās valstīs sporta veida ietvaros. Tas ir nebeidzams process. Tikko saņēmu vēstuli no Kubas Olimpiskās komitejas prezidenta, jo Latīņamerika joprojām aktīvi cīnās par beisbola un softbola saglabāšanu olimpiskajā programmā, kaut gan Londonā šo sporta veidu vairs nav un Riodežaneiro arī nebūs. Viņi vēlas šos sporta veidus atgriezt programmā. Bet es neticu, ka tas ir iespējams, vismaz šajā sasaukumā vai šajā ciklā - līdz Riodežaneiro - šādi lēmumi netiks pieņemti.

Kuri sporta veidi pēdējā laikā ir kļuvuši par olimpiskajiem?

No 2016. gada ir iekļauti divi jauni sporta veidi - golfs un regbijs. Tāpat nesen saņēmām ziņu, ka 2016. gadā vindsērfings ir nomainīts uz kaitbordu, - sporta veida ietvaros disciplīnas mainās. Tajā pat laikā ir sporta veidi, kas cīnās, lai neizkristu no spēļu programmas. Piemēram, modernā pieccīņa, jo Starptautiskā Olimpiskā komiteja pēdējo astoņu gadu laikā divas reizes ir balsojusi par tās likteni, bet vienmēr uzvarējis viedoklis, ka pieccīņai ir jāpaliek olimpisko spēļu programmā. Modernās pieccīņas federācija ir veikusi daudz pasākumu, lai sporta veidu padarītu aizraujošāku, - pirmkārt, palielinot savu izplatību sieviešu vidū, piemēram, arābu valstīs un Āfrikā. Otrkārt, pārejot uz skriešanu un šaušanu vienlaicīgi, kas padara iespējamu sporta veida skatīšanos tiešraidē. Sporta veids kļūst ļoti dinamisks. Agrāk katra disciplīna notika atsevišķās dienās, kas nozīmē piecu dienu sacensības, - tas ir gan organizatoriski, gan fiziski grūti izturams. Tagad viss tiek aizvadīts vienā dienā. Domāju, ka kopumā līdz 2016.gadam maz kas mainīsies.

Cik lielas ir iespējas Latvijai palobēt kādu sporta veidu? Vai mudināt balsot?

Pirmkārt, nebalso federācijas, bet gan atsevišķi SOK locekļi. Otrkārt, nacionālo olimpisko komiteju viedokļi tiek izstrādāti un pausti SOK izpildkomitejai caur kontinentālajām olimpisko komiteju asociācijām un no starptautiskajām federācijām. Atgriežoties pie Kubas lūguma ieviest beisbolu, - man tam īsti nav motivācijas, savukārt, kad bija draudi modernajai pieccīņai izkrist no olimpiskās programmas, tad pēc starptautiskās un nacionālās federācijas lūgumiem mēs sagatavojām vēstuli, ka mēs atbalstām šī sporta veida saglabāšanu olimpiskajā programmā. Bet tam vairāk ir fona informācijas nozīme, - balsotāji vienalga ir tikai 115 SOK locekļi.

Atgriežoties pie florbola lobēšanas, šis sporta veids ir nozīmīgs Ziemeļeiropai un vēl dažām valstīm. Kam jānotiek, lai florbols tiktu uzņemts olimpiskajā saimē, cik tas ir reāli, ja visas šīs valstis apvienotos šai idejai?

Būs milzīga pretestība, jo kādam sporta veidam būs jāizkrīt no programmas, dalībnieku skaitu palielināt nevar. Futbols, basketbols, handbols, - kurš tad kritīs ārā? Otra lieta ir izplatība un pārstāvniecība. Starptautiskajā Florbola federācijā nav daudz vairāk valstu kā Starptautiskajā Kamaniņu federācijā. Domāju, ka nevienā no 54 Āfrikas valstīm florbolu nespēlē. 51 Āzijas valsts - arī tur nē. Šī jau ir vairāk nekā puse no SOK valstīm. Tā kā es neredzu lielu perspektīvu, bet nekad nevajag teikt nekad, jo tad, kad deviņdesmitajos gados tika uzsākta BMX attīstība Latvijā, mēs necerējām, ka kādreiz BMX būs olimpiskais sporta veids. Nepagāja ne 20 gadi, un tas par tādu kļuva.

Un kāds ir SOK viedoklis par futbolu? Jo tas ir teju vienīgais sporta veids, kas spēlēs ir amatieru līmenī.

No vienas puses, tā ir taisnība, bet tajā pašā laikā, dzirdot, ka Bekhems grib kļūt par olimpisko čempionu futbolā Londonas spēlēs, īsti par amatierisku to nevar saukt. Ja Bekhems būs Lielbritānijas izlasē, bet tur tikai trīs spēlētāji drīkst būt vecāki par 23 gadiem, tas ir cienījami un apsveicami. Es neizslēdzu iespēju, ka Starptautiskā Futbola asociācija var pamainīt šos noteikumus. Te jāskatās, kāpēc tas notiek, - tāpēc, ka Pasaules kauss un kontinentālie kausi ir milzīgs bizness. Varētu būt jautājums, kāpēc programmā ir sieviešu turnīrs, bet tā jau ir FIFA un SOK vienošanās.

Kāda šobrīd ir situācija ar korupcijas un dopinga problēmām?

Domāju svarīgākais šobrīd ir tas, ka pats process - cīņa pret šīm problēmām - notiek un pilnveidojas katru gadu. Ja līdz Pekinas spēlēm notika cīņa par aizliegto vielu vai metožu atklāšanu organismā, tad šobrīd cīņa ar pašu vielu meklēšanu notiek mazāk, faktiski tiek meklētas sekas. Noteikumi tagad norāda, ka, ja asinīs tiek atklāti plastifikatori un sportists nav deklarējis, ka ir bijusi kāda slimība, kuras ārstēšanā bija vajadzība pieslēgties pie sistēmas, tad tas skaitās pārkāpums. Nav svarīgi, kāda viela tika lietota.

Kādas šajā ziņā ir sajūtas, domājot par Latvijas sportistiem?

Atkal - nekad nesaki nekad. Tomēr mūsu pēdējie oficiālie dopinga gadījumi bija 2000.gada Sidnejas Olimpiādē airētājam Andrim Reinholdam un 2002.gadā pirms Soltleiksitijas Sanda Prūša gadījums. Pēc tam saistībā ar olimpiskajām spēlēm nekas nav bijis, izņemot individuālus gadījumus, bet to nav daudz. Mums arī ir noteikts, ka visi spēļu dalībnieki pirms olimpiādes tiek pārbaudīti. Tādas lietas tomēr nenotiek pēkšņi un negaidīti.

Tomēr skandāli ir. Tāpat nesenais skandāls starp Latvijas Svarcelšanas klubu apvienības (LSKA) valdes priekšsēdētāju Aivaru Ritenieku un Viktoru Šcerbatihu.

Tas nebija nekāds pārkāpums, bet gan savtīgs, personīgu interešu vadīts skandāls. Ritenieks nezināja, kur bija Ščerbatihs, - tā bija viņa problēma. Ščerbatiha dati bija ievadīti starptautiskajā sistēmā, par kuru Ritenieks neko nezināja un kurai viņš vienkārši netika klāt. Tā bija kaitniecība no Ritenieka puses, jo, esot oficiāli atzītas federācijas vadītājs, viņš kaitēja sportistiem un treneriem, kuri nes Latvijas vārdu starptautiskā sporta arēnā, izplatīdams nepatiesu un apmelojošu informāciju bīstamā jomā.

Vai Latvijā notiek sadarbība ar bukmeikeriem?

Kas tie tādi? (smejas) Latvijā bukmeikeru kantoru nav, es tiešām neesmu lietas kursā. Saistībā ar gatavošanos olimpiskajā spēlēm mums nav bijušas ne šādas problēmas, ne jautājumi, es tikai publiskajā telpā esmu lasījis par dažādiem variantiem sporta spēļu sakarā. Ja sporta veidu rezultātu noteikšana pirms spēles notiek pēc noteikumiem, tad nekādu problēmu ar to nav. Ir noteikumi, ir likmes, ir konkrēts laiks, bet, ja tas notiek nelegāli, turklāt par to netiek maksāti nodokļi vai izsniegtas licences, tad pret to notiek cīņa.

Totalizatoru kompānijām nav tas labākais imidžs, bet to uzlabot tām neļauj valsts un likumdošana. Tomēr pastāv viedoklis, ka daļu no nopelnītās naudas tās varētu ziedot sporta sponsorēšanai.

Es atbalstu šādu viedokli. Pagājušajā gadā un arī šogad sadarbībā ar sporta federācijām veicām pētījumu par Eiropas valstu pieredzi, un atklājās, ka Latvija ir viena no trim ”svētākajām” valstīm, kur loteriju un azartspēļu reklāmas ir aizliegtas sportā. Šobrīd no Finanšu ministrijas ir saņemts akcepts un Saeima nobalsojusi par izmaiņām azartspēļu un loteriju likumā, kur turpmāk būs ierakstīts, ka šādas reklāmas ir aizliegtas, izņemot tās sacensības, kurās piedalās pilngadīgie, kuras organizē federācijas vai klubi, kuriem ir noslēgti oficiāli līgumi ar loteriju vai azartspēļu kompānijām, - tās drīkst izmantot oficiālo azartspēļu reklāmu.

Vēl nesen ir aktualizējies trešais pārkāpumu veids - korupcija. Piemēram, nesenais skandāls Ukrainā*. Vai Latvijā ir iespējams kas līdzīgs?

Atkal jāsaka - nekad nesaki nekad. Skandāls Ukrainā nebija saistīts ar korupciju, tā bija spekulācija ar olimpisko spēļu biļetēm. Korupcija ir uzpirkšana, ietekmējot kāda lēmuma pieņemšanu sev par labu. Ja mēs atceramies lēmumu, kā Soltleiksitija kļuva par olimpisko spēļu pilsētu, - nopērkot šīs tiesības. Ir runas, ka arī Soči ir nopirkuši šīs tiesības, bet Krievija un Doha tā it kā ieguvušas Pasaules kausa rīkošanas tiesības. Tomēr nekas nav pierādīts. Es domāju, ka korupcijas sistēma pastāv, pret to notiek cīņa gan oficiāli, gan neoficiāli, gan valstiskā līmenī, bet šobrīd man nav nekādu pazīmju, ka Latvijā tas varētu būt aktuāli. Mēs necīnāmies par olimpisko spēļu rīkošanu, mēs necīnāmies par futbola Pasaules kausa rīkošanu, tā kā tādas problēmas mums nav.

* Ukrainas Olimpiskās komitejas ģenerālsekretārs Volodimirs Geraščenko tika atstādināts no amata par nelegālu Londonas olimpisko spēļu biļešu pārdošanu melnajā tirgū

INFORMĀCIJAI

Līdz 2007.gadam finansējums valsts budžeta programmai ”Sports” ik gadu auga, sasniedzot 24,17 miljonus. 2008.gadā tas tika samazināts līdz 23,85 miljoniem, bet neilgi pirms krīzes sākšanās 2009.gada budžetā bija ieplānots atvēlēt 24,25 miljonus. Turpinājumā valsts budžetā tika veikti divi grozījumi, kurā summa sākotnēji tika samazināta līdz 18 miljoniem, bet pēc tam līdz 14,49 miljoniem.

2010.gadā sākotnēji no valsts budžeta sportam bija atvēlēti 9,95 miljoni, bet pēc grozījumiem šī summa palielinājās līdz 10,68 miljoniem.

Savukārt pagājušajā gadā sportam tika atvēlēti 9,69 miljoni. Šajā finansējumā nav iekļauta summa, kas atvēlēta valsts galvoto aizdevumu atmaksai.

LOK budžets 2011.gadā bija 9,5 miljoni latu, tomēr gandrīz puse no tā tika izlietota valsts galvoto aizdevumu atmaksai. Savukārt šogad LOK budžets plānots 8,6 miljona latu apjomā, bet arī no šīs summas apmēram puse aizies kredītu segšanai par Olimpisko sporta centru būvniecību.

• Publicēta: 25.06.2012 06:10
• Ints Megnis, Guntars Grīnums, LETA 

© Bez aģentūras LETA rakstiskas piekrišanas aizliegts šīs ziņas tekstu jebkādā veidā un apjomā pārpublicēt vai citādi izmantot masu saziņas līdzekļos vai interneta vietnēs. Pārkāpumu gadījumos tiesvedība norit atbilstoši Latvijas likumiem.