FOTO: No itin visām pasaules valstīm. Pasaules Olimpisko komiteju asociācijas ģenerālās asamblejas dalībnieki Akapulko

Lielāka par Starptautisko Olimpisko komiteju (SOK). Tā var teikt par Pasaules Olimpisko komiteju asociāciju (POKA), kas dibināta pirms trīsdesmit gadiem un kuras 17. ģenerālajā asamblejā Akapulko piedalījās visu 205 Nacionālo olimpisko komiteju delegāti. Latviju šajā forumā pārstāvēja LOK prezidents Aldons Vrubļevskis un ģenerālsekretārs Einars Fogelis.

Pēc olimpiskās hartas SOK locekļi, kuru skaits nedrīkst pārsniegt 115, nepārstāv savas valstis, bet gādā par olimpiskās kustības un olimpisko ideālu izplatību iespējami plašākā teritorijā. Piecpadsmit SOK locekļi ir aktīvie atlēti, tikpat daudzi pārstāv starptautiskās federācijas un NOK, vairākums (bet ne vairāk par 70) ir individuālie locekļi. Tādējādi SOK, piemēram, ir pa trim locekļiem no Zviedrijas, ASV un Krievijas, bet neviena no Baltijas un vēl vismaz simts citām valstīm.

Vienīgā vieta, kur reizi divos gados tiekas visu valstu olimpiskie darbinieki ir Pasaules Olimpisko komiteju asociācijas ģenerālā asambleja. “Tā nav alternatīva SOK, bet gan ciešs tās sadarbības partneris,” Sportam norāda Einars Fogelis. “ Pasaules Olimpisko komiteju asociācijas prezidents Mario Vaskess Raņja, kurš savulaik bijis mūsu viesis Rīgā, vada arī SOK olimpiskās Solidaritātes komisiju. POKA viceprezidenti ir visu piecu kontinentu olimpisko komiteju asociāciju prezidenti. Eiropu šajā amatā pārstāv mums labi pazīstamais Īrijas NOK prezidents Patriks Hikijs. Ģenerālo asambleju atklāja SOK prezidents Žaks Roge, tika uzklausīti arī, piemēram, SOK Atlētu un Ētikas komisiju ziņojumi.”

Pāršķirstot savas piezīmes, Einars Fogelis pieskārās asamblejas galvenajām tēmām:

“Vislielākā uzmanība tika veltīta olimpiskās kustības autonomijai, tās attiecībām ar valsti. Vācijas Olimpiskās konfederācijas prezidents un SOK viceprezidents Tomass Bahs uzsvēra, ka neatkarība ir relatīva, un norādīja, cik liela nozīme ir savstarpējai izpratnei, koleģialitātei, uzticībai un sadarbībai. Vienlaikus būt autonomiem un cieši sadarboties ar valsti – tā bija ģenerālās asamblejas centrālā ideja. Mēs esam nevis konkurenti, bet partneri. Mums ir viens mērķis, un, tā sasniegšanai nevis jācīnās savā starpā, lai noteiktu, kurš te galvenais, bet jāstrādā katram savā lauciņā.

Otrs lielais stāsts bija cīņa pret dopingu. Tā sasniegusi kvalitatīvi jaunu pakāpi – beidzot visas valstis pievienojušās starptautiskajai antidopinga konvencijai. Tādējādi tagad gan visām 205 NOK, gan visu valstu valdībām ir vienota pozīcija. Pilnveidojas metodes, palielinās testu skaits, satvēriens kļūst arvien ciešāks. Top atlētiem jebkurā pasaules malā un jebkurā diennakts laikā jābūt gataviem sagaidīt dopinga kontroli. Diemžēl arī jaunatnes olimpiskajās spēlēs Singapūrā cīņas sportā fiksēti divi aizliegto vielu lietošanas gadījumi.

Trešā lielā tēma bija mārketings sportā. Ļoti interesantu referātu par saviem pētījumiem nolasīja jaunais ASV Olimpiskās komitejas prezidents Lerijs Probsts. Pārsteidzoši, ka pat amerikāņu sabiedrība augstāk par dažādu profesionālo līgu, NHL un NBA ieskaitot, varoņiem vērtē olimpiskos čempionus. Viņš iepazīstināja ar pilnīgi jaunu konceptu, kā pēc Vankūveras spēlēm, iesaistot to laureātus, tiek veidots piedāvājums sabiedrībai un sponsoriem sporta programmu atbalstīšanai. Arī, lai motivētu jauniešus nodarboties ar augstu sasniegumu sportu, kas, starp citu, visās, arī bagātās valstīs kļūst par lielu problēmu. Izņēmums ir ļoti komercializētās sporta spēles, kuras var piedāvāt labi atalgotas darbavietas.

Interesants ir NOK optimālais budžeta sadalījums, kas atšķiras no tiem priekšstatiem, kas valda Latvijā. Piemēram, Japānas NOK pa 20 procentiem sava budžeta tērē masu un jaunatnes sportam, 50 procentus – augstu sasniegumu sportam, 10 – nodokļiem.

Daudz uzmanības tika veltīts olimpiskajai izglītībai. Šajā ziņā mēs varam lepoties gan ar savām Olimpiskajām ābecēm, gan olimpiskajām vēstures grāmatām. Olimpiskās izglītības ietvaros plašāk var izmantot Olimpiskās dienas pasākumus.

Gan no sportiskā, gan kultūras programmas viedokļa ļoti pozitīvi tika novērtētas I Jaunatnes olimpiskās spēles Singapūrā, kas tiešām aptvēra visus 205 pasaules NOK, ar sporta valodas palīdzību veidojot savstarpēju sapratni. Ar lielām cerībām tiek gaidītas ziemas jaunatnes spēles Insbrukā.

Olimpiskā Solidaritāte ir viens no pamatakmeņiem, kas nodrošina NOK neatkarību. Piemēram, gatavojoties Pekinas spēlēm, Solidaritāte atbalstījusi 1088 atlētus, 81 no tiem kļuva par spēļu medaļniekiem. SOK un Solidaritāte pasaules ekonomisko krīzi jau ir pārvarējusi, tās budžets šajā četrgadē pieaugs par 27 procentiem.

Atzinīgi tika novērtētas gan Pekinas, gan Vankūveras olimpiskās spēles. Interesanti, ka Vankūveras spēlēm bijuši 3,8 miljardi TV skatītāju – divas reizes vairāk nekā Turīnas spēlēm. Tātad programma kļuvusi interesantāka, atraktīvāka. Nav brīnums, ka SOK sponsoru saraksts papildinās ar jaunām, ietekmīgām kompānijām.

Tika uzsvērts, lai olimpiskās spēles būtu veiksmīgas, atslēgas figūra ir Nacionālā olimpiskā komiteja, kur koncentrējas zināšanas, pieredze, atlēti, treneri, tās sadarbība ar SOK un spēļu Organizācijas komiteju. Bet jāuzlabo sadarbība ar starptautiskajām federācijām. Man bija iespēja tikties ar septembrī ievēlēto jauno Bobsleja federācijas (FIBT) prezidentu Ivo Feriāni no Itālijas. FIBT vēl nav izstrādāti kvalifikācijas normatīvi pirmajām Jaunatnes ziemas olimpiskajām spēlēm, kas Insbrukā risināsies pēc nepilna pusotra gada. Jāņem vērā, ka bobslejā neeksistē jaunatnes sports, un junioru vecums sākas no astoņpadsmit gadiem. Tātad kvalifikācija Insbrukas spēlēm būs īpaša. Bet kā tai gatavoties? Tas vēl nav zināms.

Ar savām prezentācijām uzstājās kandidātes 2018. gada ziemas spēļu rīkošanai. Starp Minheni, Anesī un Phjončhanu izvēle tiks izdarīta nākamā gada 6. jūlijā SOK ģenerālajā asamblejā Durbanā.”

Olimpiskā sporta konvents

Pēc POKA ģenerālās asamblejas Akapulko notika pirmais Olimpiskais sporta konvents, kurā kopā ar NOK pārstāvjiem bija aicināti piedalīties par sportu atbildīgie visu valstu ministri.

LOK prezidents Aldons Vrubļevskis:

“Arī konventa pamattēma bija, ka valsts un sporta organizācijas ir partneri, ka jāstiprina sporta autonomija, ka valsts nedrīkst administratīvi jaukties sporta darbā. Tika uzsvērts, ka savstarpēja uzticēšanās un patiesa partnerība ir rezultatīva.

Āfrikā, Latīņamerikā, vēl citur ir daudzas valstis, kuru valdības Nacionālo olimpisko komiteju uzskata par savu vasali – mēs dodam naudu, jums mums jākalpo!

Kā pozitīvs piemērs tika minēta Kanāda, kas sešus gadus pirms Vankūveras spēlēm sāka īstenot programmu Uzkāp uz pjedestāla! Valsts sporta organizācijām iedalīja ievērojamus līdzekļus, bet, izņemot apliecinājumus, kam un kā tie tērēti, nejaucās šajā procesā. Rezultātā Kanāda Vankūveras spēlēs izcīnīja visvairāk medaļu. Kanādas ministrs atzina - no valsts budžeta viedokļa šāds ir visefektīvākais līdzekļu ieguldījuma veids un viņi tāpat turpinās strādāt arī pēc spēlēm.

Pirms 2000. gada līdzīgi rīkojās Austrālija, bet pēc panākumiem Sidnejas spēlēs finansējuma apjomu sporta organizācijām samazināja un daudzos sporta veidos savas pozīcijas zaudēja.

Konventā savu īpašo situāciju centās attaisnot jaunais Krievijas NOK prezidents Aleksandrs Žukovs, kas vienlaikus ir arī valsts vicepremjers. Līdzīgu piemēru ir daudz. Tepat mūsu kaimiņš Aleksandrs Lukašenko ir arī Baltkrievijas NOK prezidents, tāpat ir Azerbaidžānā, Turkmēnijā un vēl citur. Valsts pilnībā saplūdusi ar NOK.

Konvents uzsvēra, ka, lai arī sporta organizācijas izmanto valsts budžeta līdzekļus, tām jāsaglabā sava autonomija, ka tās nedrīkst izmantot kā politikas ieročus.

Tika spriests arī par valsts sociālo atbildību sportistu priekšā, par sporta pozitīvo ietekmi integrācijas procesā, par olimpiskās izglītības nozīmīgumu.

Konventā nepiedalījās ne tikai Latvijas, bet arī vēl citu Eiropas valstu ministri, jo Eiropas Savienības ietvaros šādas sanāksmes notiek divas reizes gadā.”

Nākamais Olimpiskais sporta konvents notiks pēc diviem gadiem.